Bērnība · Rīga
Aug Rīgā. Māte ar diviem darbiem un nogurumu; tēvs ukraiņu izcelsmes. Mājās bieži dzird «esi pateicīga, negribi par daudz».
MentalFit · Varoņa arhīvs
27 gadi · datu operatore · BALTIMAP
Cilvēks, kurš iemācījās, ka labāk negribēt par daudz un palikt neredzama — un tagad mācās, ka arī viņas vajadzības skaitās.
Svarīgākie brīži kā attēli ar parakstiem. Te redzams, kā izveidojās «manas vajadzības nav svarīgas».
Aug Rīgā. Māte ar diviem darbiem un nogurumu; tēvs ukraiņu izcelsmes. Mājās bieži dzird «esi pateicīga, negribi par daudz».
Tēvs aiziet, kad Anetei 9. Viņa neraud skaļi, neturas pretī — tikai vēro un norij. Iesējas «manas vajadzības neskaitās».
Spējīgā, kas paliek fonā: dara darbu, neuzkrīt, saka «man vienalga». Viņas idejas un vēlmes paliek nenosauktas.
Datu operatore. Klāt, bet neredzama — kamēr citi sarunājas, viņa klusi strādā. Pamanāmākais ir tas, kas ar viņu nenotiek.
Brālis Maksims (Ukrainā) — vienīgais, kurš zina, no kurienes viņi nāk. Maiga, svarīga saikne pār attālumu.
Pirmo reizi klusi pasaka, kas viņai vajadzīgs — un Indra ieklausās un ieraauga. Mācās, ka arī viņas vajadzības skaitās.
Plaukts, piezīmes un lietas, kas stāv viņas telpā — tur redzams, kas viņai patiešām ir svarīgs.
Grāmatu plaukts
Laipnība pret sevi sākas ar atzīšanu, ka arī manas vajadzības ir svarīgas.
Nosaukt, ko jūti, ir pirmais solis; «es neko nejūtu» arī ir kaut kas, ko vērts pamanīt.
Nodzīvots žurnāls, ko viņa patur sev — neizteiktas domas un nenosauktās vēlmes.
Augi, ko viņa rūpīgi kopj — rūpe, ko dod brīvi, kaut reti saņem pati.
Idejas pateicība aiziet citam; brāļa ziņa — viņas viena īstā saikne.
Anetei nav sporta treniņa metaforas — viņas ceļš sākas ar pamanīšanu: ieraudzīt to, kas paliek neredzams. Sistēmas pakāpes ir tās pašas: no pamata uz dziļumu.
Pamanīt sevis izdzēšanu un to, kas paliek neredzams — arī «man vienalga» ir signāls. (C5)
Atrast, ko viņa patiešām grib — un atļauties to nosaukt, vispirms sev.
Ļaut sevi ieraudzīt; pateikt, kas vajadzīgs, un pieņemt rūpes.
Pamanīt un aizstāvēt arī citu klusās, nenosauktās vajadzības.
Kad jāpasaka, ko grib; kad jālūdz; kad citu vajadzības saduras ar savām; kad varētu izcelties. emociju grupas →
«Man vienalga» → atkāpjas, padara sevi neredzamu, nejūt. Padevīgais + izvairīšanās (Anesteziologs).
Grūti nosaukt, ko grib (pat sev); grūti aizņemt vietu; grūti noticēt, ka viņas vajadzības skaitās.
Vēlas augt, ne «salabot sevi»: pamanīt «man vienalga» kā signālu; nosaukt vienu vēlmi; ļaut sevi ieraudzīt.
Neviens nav viens stāvoklis. Mēs pārvietojamies starp režīmiem atkarībā no situācijas un izsīkuma. Prasme — pamanīt, kurā esi tagad, un atrast ceļu atpakaļ.
Izdzēš sevi, saka «man vienalga», padara sevi neredzamu — «manas vajadzības neskaitās».
Notrulina, nejūt — «es neko nejūtu»; izvairās no sajūtas.
Reti: klusi pārņem darbu, lai būtu noderīga, bet nekad neizceļas.
Izeja
Pamana «man vienalga» kā signālu; nosauc vienu vēlmi; ļauj sevi ieraudzīt; pieņem rūpes.
Tipiskais cikls: Padevīgais (atkāpjas) + Anesteziologs (nejūt) — sevis izdzēšana apvieno abus.
Palīdzību meklēt ir spēks, ne vājums — te ir tie, kas Anetei palīdz.
Brālis, kurš zina, no kurienes viņi nāk — viena īstā, droša saikne.
Vadītāja, kas viņu pamanīja un radīja telpu, kur drīkst būt redzamai.
Pati palūdza — pirmais solis pieņemt rūpes par sevi.
Neff un Brown — viņas vajadzības skaitās; nosaukt jūtas ir solis.