Pamani sava mērķa virzienu

Mārtiņa pieredze

Stratēģiskā klienta projekts nodots. Ceturtdien 16.30 virtuvē torte, komanda smejas. Mārtiņš stāv turpat, soli nostāk, papīra glāze vienā rokā — un nākamā projekta mape jau vaļā otrā. Viņš lasa. Vakarā 20.15 viņš skrien pa upmalu: sprints, pauze, sprints. Finišā viņš paskatās uz pulksteni, elpo — un sajūta ir viena: izelpa. Ne prieks. Tikai tas, ka šoreiz nekas nenogāja greizi.

Šeit atklājas tas, ko A puse neparāda: Mārtiņa mērķis viņu nevilka no priekšas — tas dzina no aizmugures. Zem tā strādā vecā pārliecība no CORE: «ja es neturēšu visu rokās, viss sabruks.» Tāds mērķis sasniegts nedod prieku, jo tā uzdevums nekad nebija prieks — tā uzdevums bija briesmas nepieļaut. Tāpēc finišā ir tikai atvieglojums, un pēc tā uzreiz nākamais «nedrīkst» — mape vaļā vēl pie tortes galda.

Pavērsiens šajā kārtī ir mazs: Mārtiņš neko nemaina. Viņš tikai pamana emociju un nosauc to: «es nejūtu prieku. Es jūtu atvieglojumu.» Tā ir pirmā pēda, ka mērķis ir bēgšana — un pamanīt to ir pirmais solis, lai vēlāk varētu izvēlēties virzienu.

Skriešana nav vainīgā: tā var būt gan izlāde, gan prieks. Atšķirību rāda sajūta finišā — tas pats tests, ko Mārtiņš tikko iemācījās. → Vairāk par Mārtiņu viņa varoņa lapā.

Tava darba lapa · Virziena tests

Ja lielākais mērķis izrādās «bēgu no» — tas nav spriedums par tevi. Tā ir pirmā pēda uz jautājumu «uz kurieni es gribu iet?». Tam ir savs ceļš tālāk šajā līmenī.